Elektroniskā darba laika uzskaite – pussolis ceļā uz godīgu konkurenci

Image for Elektroniskā darba laika uzskaite – pussolis ceļā uz godīgu konkurenci

Baiba Fromane, Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja

1.oktobris, kad visas pasaules uzmanība bija pievērsta saspringtajai situācijai Katalonijā un traģiskajiem notikumiem Nevadā, Latvijā nesa kādu pozitīvu jaunumu. Proti, būvniecības nozares uzņēmumiem ir jāsāk strādāt jaunā darba režīmā, kas paredz būvlaukumos strādājošo cilvēku elektronisku darba laika uzskaiti*. Jaunā sistēma (to paredz likuma “Par nodokļiem un nodevām” grozījumi) attiecas uz trešās grupas, jeb sabiedriski nozīmīgām būvēm** un liela mēroga būvdarbiem, kuru izmaksas pārsniedz miljonu eiro, un kopumā ir vērtējama kā solis ēnu ekonomikas ierobežošanas virzienā. Tiesa, šis jauninājums prasa spert arī nākamo soli – ieviest nozarē t.s. ģenerālvienošanos par minimālo atalgojumu, jo ar būvlaukumos strādājošo darbinieku darba laiki uzskaiti vien “aplokšņu” algu problēmu atrisināt nevar.

Pārstāvot no daudziem Latvijas būvniekiem dzirdētos viedokļus, Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (LBP) ir vērsusi likumdevēja uzmanību uz to, ka elektroniskā darba laika uzskaites sistēma ir jauna un izmaksu ietilpīga pārmaiņa, ko būvniekiem nāksies ieviest, kā saka, “uz savu risku un atbildību”. Pirmkārt, apzinoties, ka šis ir vēl viens kontroles mehānisms jau tā visai piesātinātajā uzraudzības procedūru “paletē”. It īpaši, būvniecībā. Otrkārt, elektroniskā darbinieku uzskaite nozīmē jaunu datu apstrādes sistēmu ieviešanu (darbinieku reģistrēšanas veidi varētu būt, piemēram, ar magnētisko karti, ar mobilo lietotni, u.c.) ļoti īsā termiņā, kas parasti nozīmē kļūmes un pārsteigumus darbības pirmajos mēnešos. Tāpēc esam gandarīti par valsts kontrolējošo iestāžu publiski pausto, ka sākotnēji nekādi sodi uzņēmējiem piemēroti netiks.

Šāds pārejas posms ir pilnībā pamatots, jo ir virkne “robežsituāciju”, kur abām pusēm (būvniekiem un kontrolējošajām iestādēm) ir būtiski panākt kopīgu izpratni. Piemēram, kā rīkoties, ja sākotnēji būvdarbu apjoms ir bijis plānots zem likumā noteiktā 1 miljona eiro, bet darbu gaitā tas pieaug? Vai elektroniskā darba laika uzskaite jāievieš arī gadījumā, ja līguma summa pārsniedz 1 miljonu, taču darbi nav jāveic funkcionāli saistītos objektos? Reāls piemērs ir vismaz miljonu vērts līgums par autoceļu bedrīšu remontu ilgākā laika periodā dažādās Latvijas vietās. Vai katru bedrīti ir pamatoti un jēgpilni uzskatīt par atsevišķu objektu? Domāju, ka jaunā regulējuma ieviešanas gaitā atklāsies vēl citi jautājumi, kur būs iespējama atšķirīga likuma normu interpretācija, tāpēc gan uzņēmējiem, gan kontrolējošo iestāžu darbiniekiem ir jāsadarbojas jaunā likuma prasību “tulkošanā”.

Tomēr daudz svarīgāk par pagaidu “imunitāti” pret sodiem, ir turpināt virzību uz mērķi, kā vārdā elektroniskā darba laika uzskaites sistēma tika ieviesta. Proti, iet ēnu ekonomikas apkarošanas un godīgas konkurences virzienā. Un tas, kā jau ne reizi vien esmu sacījusi, vispirms jau nozīmē sakārtot darba devēju un darbinieku attiecības atalgojuma noteikšanā. LBP izstrādātais un nozarē atbalstu guvušais risinājums – nozares uzņēmumiem un darbinieku pārstāvošajām organizācijām parakstīt ģenerālvienošanos par minimālajiem atalgojuma līmeņiem – motivētu atteikties no “aplokšņu” algām, kuras maksāt kļūtu bezjēdzīgi. Ar šo vienošanos tiktu noteikti minimālie atalgojumi, kas būtiski pārsniedz valstī noteikto minimālo algu.

Ģenerālvienošanās modelis paredz visas nozarē reģistrētās profesijas (apmēram – 1200) sagrupēt piecās kategorijās, jeb grupās. Pirmajā un otrajā grupā, kur tiek nodarbināts vislielākais strādājošo skaits, tiktu noteikta minimālā stundu likme, bet pārējās trīs grupās minimālā stundu likme nevar būt mazāka. Lai minimālās algas likmes noteikšanā panāktu samērīgumu, no 200 lielāko uzņēmumu vidējās vērtās stundu likmes (5,05 eiro) tiek atņemti 10%, un šādi tiek iegūta likme 4,54 eiro apmērā, jeb 770 eiro (bruto). Tā būtu nosakāma kā minimālā būvniecības nozarē pirmajā grupā strādājošajiem (t.s. vienkāršās profesijas, piemēram, palīgstrādnieki, būvstrādnieki utml.) Pēc identiska principa noteikta minimālā likme otrajā profesiju grupā strādājošajiem (kvalificēti strādnieki un amatnieki iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri), un minimālā stundas likme šeit būtu 5,7 eiro, jeb 970 eiro mēnesī (bruto).

No būvniecības nozares puses aizvadītā pusotra gada laikā esam paveikuši mājas darbu, lai sagatavotos ģenerālvienošanās noslēgšanai. Esam izstrādājuši priekšlikumus uzņēmēju motivācijas programmai, kas attiektos uz ģenerālvienošanos parakstījušajiem būvniekiem, ir panākti nepieciešamie grozījumi Darba likumā, tāpēc būvniecības nozare šobrīd sagaida rīcību no lēmumu pieņēmējiem valdībā un atbildīgajās ministrijās (it īpaši, tas attiecas uz konkrētu motivācijas programmas piedāvājumu uzņēmējiem).

Nozares vienošanās par minimālo atalgojumu, ko ar savu parakstu būs apstiprinājuši būvniecības uzņēmumi kopā ar nule ieviesto elektroniskās darba laika uzskaites sistēmu, būvniecības nozarei radīs nopietnu attīstības potenciālu. Mana pārliecība ir, ka atteikšanās no “aploksnēm” nav tikai lielāki maksājumi valsts budžetā, – tas nozīmē arī godīgu konkurenci, motivētākus un ieinteresētākus darbiniekus, un augstāku būvdarbu kvalitāti. Abas šīs iniciatīvas kopā ilgtermiņā padarīs mūsu būvniekus konkurētspējīgākus, tostarp, cīnoties arī par pasūtījumiem ārpus Latvijas.

*

Elektroniskā darba laika uzskaite tiks ieviesta divos posmos. No šī gada 1. oktobra tā jāievieš būvlaukumos, bet otrajā posmā – no 2019. gada 1. janvāra – uzskaites sistēmā uzkrātos datus plānots nodot glabāšanai vienotā elektroniskās darba laika uzskaites datubāzē. Elektronisko darba laika uzskaiti un tā kontroli nodrošina galvenais būvdarbu veicējs. Uzņēmēji būvlaukumā strādājošos var reģistrēt, izmantojot brīvi pielāgotu ierīci vai IT risinājumus, kas nodrošina personu identificēšanu un darba laika reģistrēšanu. Sistēma arī ilgtermiņā ļaus būvuzņēmējiem detalizēti analizēt būvniecības procesu, tostarp darbinieku produktivitāti.

**

Trešās grupas ēkas ir, piemēram, ar vairāk nekā 5 virszemes stāviem, ar vairāk nekā 1 apakšzemes stāvu, publiska ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Tāpat no publiskajiem objektiem minamas automaģistrāles un ātrsatiksmes autoceļi; tilti, viadukti, ceļu pārvadi utt.