Latvijas būvnieki

Trīs gadu laikā kopš būvniecības nozare “sadzīvo” ar jauno Būvniecības likumu (stājās spēkā 2014. gada nogalē), ir izgaismojušās vairākas nozīmīgas nepilnības, kas būtiski bremzē būvniecības sektora attīstību un mazina Latvijas spēju ieinteresēt investorus. Tas, ka pie mūsu galvenajiem konkurentiem – Lietuvā un Igaunijā – būvprojekta dokumentācijas saskaņošanai un būvdarbu uzsākšanai ir jāpatērē uz pusi mazāks laiks nekā Latvijā (70 līdz 100 dienas, iepretim mūsu 192 dienām), investoriem rada priekšstatu par komplicētu un bieži vien nekontrolējamu savas ieceres saskaņošanas procesu. Un šīs aizdomas ir pamatotas, – lai arī dokumentu, ko dēvējam par būvatļauju, it kā ir iespējams saņemt relatīvi ātri, atbilstoši esošajam regulējumam tā ir vien aisberga redzamā daļa no visām darbībām, kas ieceres īstenotājam jāpaveic, lai varētu sākties būvdarbi. Būvatļaujas saņemšana šobrīd ir vien starta signāls būvprojekta izstrādes sākšanai, kuru tālāk ir jāsaskaņo ar veselu virkni iestāžu un organizāciju, un būvvaldi. Turklāt, piņķerīgā būvprojekta saskaņošana un būvniecības procesa kontrole mēdz atšķirties pat teju identisku projektos. Projektu ieceres iestrēgst un noveco. Latvija sāk atpalikt no kaimiņiem Doing Business reitingā, kas uzskatāms par nopietnu signālu investoriem.

Ar mērķi būtiski saīsināt būvprojekta procedūras saskaņošanas un objektu nodošanas ekspluatācijā termiņu (Ekonomikas ministrija deklarējusi mērķi to samazināt līdz 74 dienām), kā arī padarīt šo procesu visiem saprotamu, ir sagatavoti grozījumi likumā, kas cita starpā skaidri definē būvvaldes kompetences robežas un uzliek par pienākumu būvprojektu saskaņošanu veikt elektroniski. Šis gan ir tikai viens no ieteiktajiem uzlabojumiem Būvniecības likumā, – pie apjomīga likuma grozījumu projekta kopš 2016. gada strādā Ekonomikas ministrijas izveidotā darba grupa, kurā darbojas Latvijas Būvuzņēmēju partnerība, Latvijas Arhitektu savienība, Latvijas Būvinženieru savienība un Latvijas Pašvaldību savienība.

Par ko atbild būvvalde?

Jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt pat būvniecības procesā iesaistītajiem, jo gandrīz vai katrs būvniecības projekts rada jaunu pieredzes stāstu vienas būvvaldes ietvaros, nemaz nerunājot par atšķirībām starp dažādiem reģioniem. Tā nevajadzētu būt, ka pēc pieredzējuša projektētāja ieguldītā darba būvprojekta izstrādē, tā detalizētas pārbaudes, ko veicis sertificēts eksperts un būvprojekta saskaņošanas ar dažādām iestādēm un organizācijām, kas izdevušas tehniskos noteikumus, pie dokumentiem klāt ķeras vēl arī būvvalde, kurā būvprojekts var tikt “marinēts” mēnešiem ilgi. Pieņēmums, ka jo vairāk būs pārbaudītāju, jo drošāka būs būve, ir iluzors. Mūsu pieredze rāda, ka atbildības “izšķīdināšana” rada tieši pretēju “efektu” – kļūdu gadījumā paveras iespēja rādīt ar pirkstu vienam uz otru, un atbildība izgaist kā dūmi.

Reālajā dzīvē būvprojekta autors un neatkarīgs eksperts, kurš viņa darbu ir pārbaudījis, ir tie cilvēki, kuriem ir nepieciešamās kompetences. Abi minētie patiešām ir iedziļinājušies projektā un to pārzina. No šīm personām tad arī būtu prasāma pilna atbildība par būvprojekta atbilstību likumam, būvvaldes pārziņā vien atstājot noteiktu pārbaudāmo jautājumu loku. Un – jo ātrāk atbrīvosimies no maldīga priekšstata, ka būvvaldes spēj izkontrolēt būvprojektu kvalitāti, tajā skaitā būvkonstrukciju stabilitāti un noturību, jo ātrāk nonāksim pie jēdzīga un uzticama atbildību dalījuma. Tāpēc likuma grozījumu projekta darba grupa piedāvā noteikt skaidri saprotamas atbildības robežas būvvaldēm, kur tā pārbauda un kontrolē:

• arhitektoniskās kvalitātes principus, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē, ņemot vērā ekonomiskos un citus aspektus;
• vides pieejamības prasības;
• pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir) un detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības;
• normatīvajos aktos noteiktās būves novietojuma un insolācijas prasības;
• viena būvprojekta eksemplāra atbilstību tā saturam un noformējumam, tas ir, vai būvprojektu ir ar parakstu apstiprinājušas par to atbildīgās personas.

Strikti nosakot būvvaldes atbildības jomas, panāksim, ka visās Latvijas būvvaldēs darbosies vienādi būvniecības ieceres pārbaudes kritēriji, kā arī – samazināsies termiņi būvniecības ieceres izskatīšanai. Turklāt, būvvaldes nespēj veikt būvprojekta ekspertīzi, jo tām nav šādu pārbaužu veikšanai nepieciešamo speciālistu. Piemēram, detalizētai būvprojekta būvkonstrukciju sadaļas kontrolei, no kuras ir atkarīga ēku stabilitāte un noturība, ir nepieciešams attiecīgās jomas ekspertu vērtējums. Saskaņā ar pašvaldību sniegto informāciju, dažviet nav iespējams ilgstoši nokomplektēt pat minimālo būvvaldes sastāvu – arhitektu un būvinspektoru, nemaz nerunājot par sertificētiem inženieriem, kas ir tiesīgi veikt būvkonstrukciju ekspertīzes. Tāpēc likuma grozījumi ļautu būvvaldēm kvalitatīvi veikt to darba apjomu, kur būvprojekti ir jāskata plašākā – attiecīgās pašvaldības attīstības un vides pieejamības – kontekstā. Bet par katru specifisko būvprojektu atbildību prasīsim no tā izstrādātāja un (vai) eksperta.

Saskaņošana – elektroniski

Kā otrs būtisks klupšanas akmens būvprojekta saskaņošanas procesā ir sarežģītā un ilgstošā būvprojekta saskaņošana ar dažām iestādēm un organizācijām, kuras ir izdevušas tehniskos noteikumus. Šīs problēmas risināšanai piedāvājām likumā noteikt divas lietas.

Pirmkārt, līdzīgi kā Igaunijā, būvprojekta saskaņošana ar iestādēm un organizācijām, kas izdevušas tehniskos noteikumus, kā arī būvvaldi, notiek tikai elektroniskā formātā, izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu. Spēkā esošais likums šādu iespēju paredz, taču problēmas rada tas, ka Būvniecības informācijas sistēmai nav pievienojusies Rīga. Kamēr galvaspilsēta kā lielākā pašvaldība to nebūs izdarījusi, elektroniska projektu skaņošana faktiski nestrādās. Elektroniska būvprojekta saskaņošana ļautu ne tikai paātrināt būvprojekta apriti, bet vienkārši pārliecināties, vai būvprojektu ir parakstījuši visi atbildīgie būvspeciālisti un, vai šiem speciālistiem ir spēkā attiecīgās jomas sertifikāti.

Otrkārt, ieviešot klusēšanas–piekrišanas principu, proti, ja likumā noteiktajā kārtībā un termiņā iestādes, kas izdevušas tehniskos noteikumus, nav izteikušas iebildumus pret būvprojektu, ir uzskatāms, ka tās to ir saskaņojušas.

Ņemot vērā, ka Būvniecības likums var veicināt Latvijas ekonomikai nozīmīgas nozares attīstību, kā arī var to bremzēt, likuma redakcija un tā ieviešana dzīvē faktiski ir Latvijas konkurētspējas jautājums. Katrs likvidētais liekais posms būvniecības birokrātiskajā pārraudzībā, nozīmēs nelielu “plusiņu” par labu Latvijai investoru (vietējo un ārvalstu) acīs un lēmumos.