Kā būvēt, lai uzbūvētu?

Image for Kā būvēt, lai uzbūvētu?

Edijs Kupčs, Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs

Kā vērtēt daudzos pārpratumus un neskaidrības būvniecības procesā, kas rada zaudējumus, neapmierinātību, domstarpības un visbeidzot – vēlmi lauzt iepriekš noslēgtos būvniecības līgumus? Vai šāda situācija palīdz būvniecībai attīstīties un sabiedrībai kopumā gūt lielāku pārliecību, ka mēs varam darīt labāk un nepārmaksāt, nezaudēt Eiropas līdzfinansējumu? Atbilde ir nē.

2023. gadā būvniecības rādītāji sāka uzlaboties un nozare spēja kopējo izlaides apjomu palielināt par 18,9% salīdzinājumā ar 2022. gadu. Priecēja arī fakts, ka šāds nozares sniegums ir bijis viens no būtiskiem faktoriem, kas pie nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem pērn ļāva Latvijas ekonomikai noturēties salīdzinoši labā formā. Nozare ir spērusi kārtējo soli debirokratizācijas virzienā, un mēs esam pārliecināti, ka pēc Ekonomikas ministrijas izstrādātās 42 grozījumu pakotnes pieņemšanas birokrātijas mazināšanai, nekustamā īpašuma attīstīšana un būvniecības nozare kopumā Latvijā piedzīvos nu jau būtisku izrāvienu.

Būvnieks – redzamākais, bet nebūt ne vienīgais būvlaukumā

Vai mums izdosies tikt ārā no šīs mūžīgās cīņas? Es ticu, ka jā, jo runājot ar būvuzņēmējiem, būvmateriālu ražotājiem, arhitektiem, inženieriem, ministrijām un citiem ar nozari saistītiem profesionāļiem, visi ir apņēmības pilni. Līdz ar to arī publiskajam pasūtītajam ir jābūt gatavam pielikt vienu soli šo pārmaiņu virzienā. Tomēr, lai tas notiktu, ir jāmaina pieeja un domāšana attiecībā uz būvniecību, proti,

  • ir jābeidz tikai un vienīgi dzīties pakaļ “zemākajai cenai”;
  • ir jābeidz domāt, ka pie visām problēmām “vainīgs ir tikai būvuzņēmējs”;
  • ir jābeidz ignorēt fakts, ka šobrīd būvniecības ieceres realizēšanā publiskā iepirkuma procesā apmierināta nav neviena no iesaistītajām pusēm, tai skaitā pasūtītājs, bet pārmaiņas šajā jomā ir ļoti lēnas un bez ambīcijām;
  • pasūtītājam būtu jāapzinās, ka liela apmēra būvniecības iepirkums ir sarežģīts, tāpēc pasūtītājam ir jāizdara vairāk par simts procentiem jau ieceres realizācijas sākumā, un jābūt gatavam pieņemt grūtus lēmums un nodrošināt budžetu to izpildei.

Daudzi procesi jau ir mainīti un pielāgoti, lai šo domstarpību plaisu mazinātu, bet kā redzam, tā joprojām pastāv. Līdz ar to ir jāmēģina saprast, kur meklēt iespējas uzlabojumiem. Piemēram, McKinsey & Company savā pārskatā (The construction productivity imperative | McKinsey, 2015) norāda, ka risku parādīšanos, izmaksu pieaugumu, darbu izpildes termiņa kavējumu un konfliktus bieži izraisa vāja projektu vadība, nepietiekama komunikācija, problēmu un riska pārvaldības trūkumi, līgumu pārpratumi.

Nav pārsteidzoši, ka visi saskaras ar identiskiem izaicinājumiem un norāda, ka pie tiem ir jāstrādā. Bet labā ziņa ir, ka gan pasaulē, gan arī Latvijā būves top. Un ir labi, ka ir veiksmes stāsti un ir arī gūtas mācības, jo no kļūdām ir jāmācās, nevis tās jāpaslauka zem paklāja. Arī pasūtītājam šajā ziņā ir jābūt godīgam pret sevi un pret visiem procesā iesaistītajiem, nepaslaukot problēmas zem paklāja, bet gan tās atzīstot un risinot. Piemēram, pasūtītājs nedrīkst ignorēt būvuzraudzības procesu, jo būvuzraugam ir jābūt pasūtītāja pārstāvim būvlaukumā bez jebkādiem kompromisiem. Pasūtītājam rūpīgi jāizvēlas un pienācīgi jāatalgo būvuzraudzība, atmetot pārsvarā visur ietverto norēķinu proporcionāli būvdarbiem un ieviešot ikmēneša maksājumu. Ikmēneša maksājums nodrošina, ka arī būvuzraudzības uzņēmums var veikt ikmēneša norēķinus ar darbiniekiem, tādējādi neradot pārrāvumus būvniecības procesu kavēšanās dēļ. Šī ir reāla problēma, ko var risināt, mainot norēķinu kārtību, neturot būvuzraudzības uzņēmumu ķīlnieka lomā.

Izvēle, kā būvēt – pasūtītāja ziņā

Šobrīd publiskajos iepirkumos galvenokārt tiek izmantots klasiskā “projektēt–iepirkt–būvēt” (PIB) pieeja, un tikai pakāpeniski ienāk “projektēt un būvēt” (P&B) princips. Savukārt privātās publiskās partnerības (PPP) forma pašreiz ir tikai sākuma fāzē un vēl nav pietiekami iedzīvojusies, lai gan tajā ir liels potenciāls tieši ceļu būvē, infrastruktūras objektos. Gan PIB, gan P&B ir savi plusi un mīnusi, kurus neapzinoties, gan viens, gan otrs var novest smagā strupceļā, nerunājot nemaz par situāciju, kur tiek izmantoti nestandartizēti līgumi (atgādināšu, ka ieteicamais līguma formāts ir Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas – FIDIC – izstrādātais tipveida līgums).

Kādi tad ir būtiskākie plusi un mīnusi? PIB metodē skaidra pienākumu sadale var veicināt labāku projektu izpratni, taču var rasties izaicinājumi sadarbībā un izpratnē starp dažādām pusēm, palielinot riskus un izmaksas. P&B metodē vienotā atbildīgā uzņēmuma klātbūtne vienkāršo sadarbību, bet var ierobežot pasūtītāja spēju uzraudzīt un ietekmēt projekta kvalitāti un atbilstību sākotnējām prasībām. Katrai pieejai ir savi kompromisi, tāpēc svarīgi, ka pasūtītājs izvērtē trūkumus un priekšrocības, pamatojoties uz projekta unikālajiem aspektiem.

“Zemākās cenas” nolemtība ir jālauž

Kas tad kavē šo transformāciju? Tā noteikti ir ieradumu maiņas problēma, jo kā jau minēju, visiem ir jāmainās, bet publiskajos iepirkumos es īpaši gribētu uzsvērt tieši “zemākās cenas” pieejas ietekmi. Jau gadiem šī pieeja nozarē tiek minēta kā lielākā problēma, kas neļauj mainīt sistēmu. Ir jāsaprot, ka ātri–lēti–kvalitatīvi ir tas, uz ko mēs visi, iespējams, tiecamies, bet racionāli raugoties, iespējama ir tikai divu parametru kombinācija.

Pretendentiem, kuri piedalās iepirkuma procesā, mērķis ir uzvarēt. Teorētiski pasūtītājs var sagaidīt, ka piedāvājums ietvers šo nepieciešamo trīsvienību ātri–lēti–kvalitatīvi, bet tā kā noteikums ir “zemākā cena”, tad pretendenti dara visu, lai sasniegtu zemāko cenu, kas var novest pie absurda. Situācijās, kad pretendentiem vairs nav pārliecības, kad visi piedāvājumi tiks vērtēti pēc vienādi augstiem standartiem, tiek meklēts lētākais risinājums, kas iespējams nav pats kvalitatīvākais. Tādēļ pie zemākas cenas principa, pašam pasūtītājam ir jāizdara pamatīgs mājasdarbs – pat vairāk nekā uz simts procentiem, jo tikai šādi varēs iegūt vēlamo. Šīs bažas un risku ienākšana ir arī tas, kas izraisa bailes un nevēlēšanos rīkoties, jo tik tikko projekts iziet no plānotā rāmja, kas jau sākotnēji ir bijis nepareizs, tā iestājās riski, ka nāks sodi, ES līdzfinansējuma zaudēšana un jauni iepirkumi.

Elastīgums un profesionāla projektu vadība ir galēja nepieciešamība nenoteiktības laikmetā

Pēdējo gadu notikumi ar COVID-19 un karadarbības sākums Ukrainā saasināja vēl vienu būtisku problēmu, proti, publiskos iepirkumos, ar ļoti retiem izņēmumiem, ilgtermiņa būvniecības līgumos netiek piemērota jēgpilna indeksācija. Rezultātā, neatkarīgi no tā, kurš būvuzņēmējs uzvar iepirkumā, būtisku cenu svārstību rezultātā nosolītās cenas ietvaros nav iespējams izpildīt būvniecības līgumā pielīgto. Un šeit nav runa par būvnieku neprofesionalitāti, sagatavojot piedāvājumu, bet līguma neelastību situācijās, kas radušās no pusēm neatkarīgu iemeslu dēļ. Tādējādi būvnieka izvēle faktiski ir starp līguma izpildi ar zaudējumiem un iespējamu uzņēmuma maksātnespēju vai līguma laušanu ar soda sankcijām, tai skaitā, aizliegumu zināmu laiku piedalīties publiskos būvniecības iepirkumos.

Šis, iespējams, ir tas brīdis, kad ir jāizvērtē, vai zemākās cenas princips vismaz PIB iepirkumos ir tas piemērotākais, un jāsāk izmantot dzīves cikla aprēķins vai pašreiz jau esošais Publiskā iepirkumā noteiktais “saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma” princips. Papildinot to ar jēgpilnu indeksāciju, izpratni par principiem un standartiem visā ieceres realizācijas gaitā, mēs izvairītos no nelicenzētu programmu izmantošanas, nesaprotami zemām materiālu un pakalpojumu cenām, un arī no tā, ka plānošanas procesā ir izlaists kāds būtisks komponents, kurš vēlāk pasūtītājam vai būvniekam ir jākompensē.

Vai pasūtītājam ir jābūt profesionālim šajā procesā? Atbilde ir nē, lai gan zināšanas un pieredze par šiem procesiem noteikti palīdzēs. Svarīgi, lai pasūtītājs ir finansiāli spējīgs jau pašā idejas rašanās brīdī iztērēt adekvātu summu kompetentu ekspertu noalgošanai. Es esmu pilnīgi drošs, ka ieguldījums šajā procesā neliksies vairs tik finansiāli dārgs, ja jau šodien zinātu, kādas izmaksas (arī ES līdzfinansējuma zaudēšana) nāks klāt, ja neieguldīsies sākuma posmā.

Raugoties uz pēdējo gadu strīdiem par būvniecības projektu īstenošanu ir skaidrs viens, ka trūkst kvalitatīva un profesionāla projektu vadība visos projekta dzīves ciklos, ieskaitot pareizu laika plānošanu, kas ir būtiska kvalitatīvas projektu izstrādes un izpildes nodrošināšanai. Ja projektu vadība būtu labāka, tad daļa no riskiem nemaz neiestātos vai tie būtu ar nebūtisku ietekmi. Vēl viena svarīga atziņa, kas minēta arī ekonomikas teoriju grāmatās – vismazākās izmaksas un vislielākā iespēja ietekmēt projektu ir tieši tā plānošanas un sagatavošanas fāzē, kur tiešā veidā ir iesaistīts pasūtītājs.

Līguma laušanas gadījumā zaudētāji ir visi – arī publiskais pasūtītājs

Vai par visiem pašreizējiem būvobjektiem, kuros notiek strīdi, un tiem, kuros ir bijuši strīdi, var teikt, ka visi ir rīkojušies pareizi, atbildīgi un process ir vadīts profesionāli pareizi? Domāju, ka nē. Līdz šim līgumu laušanas ir nesušas tikai zaudējumus ne tikai ģenerāluzņēmējam, bet arī apakšuzņēmējiem, būvmateriālu piegādātājiem un tirgotājiem, būvtehnikas un aprīkojuma iznomātājiem un iespējams vēl daudziem citiem, tajā skaitā pašam pasūtītājam un noteikti mūsu sabiedrībai kopumā kā nodokļu maksātājiem.

Vai šādos iepirkumos drīkstam būt tik drastiski un lauzt līgumus, kuru ietvaros darbi neiet uz priekšu pēc plāna? Domāju, ka ir reizes, kad tā ir jārīkojas, bet tad lēmumam ir jābūt savlaicīgam un balstītam uz racionāliem apsvērumiem. Šobrīd par problēmām lielos būvniecības objektos mēs uzzinām no medijiem brīžos, kad acīmredzami šis problēmas ir bijušas ilgstošas un dažādu apsvērumu dēļ konkrētā brīdī tās vairs nebija iespējams nerisināt. Līgumi paredz, kā tiek risināti jautājumi un tādēļ nevienam nav jābūt situācijas ķīlniekam, ja vien līgums nav veidots tāds, lai kāds justos kā procesa ķīlnieks. Tas liecina tikai par to, ka kopumā procesā nav pietiekoši labi nodrošināta profesionāla projektu vadība pasūtītāja pusē, ir pārāk vājš risku pārvaldības un lēmumu pieņemšanas faktors, kas bieži ir saistīts ar pilnvaru neesamību vai bailēm kļūdīties.

Jūs jautāsiet, kādēļ būvnieks, pamanot nepilnības un trūkumus, nesaka nē. Atbilde meklējama apstāklī, cik sadrumstalots ir nozares tirgus, cik liela ir būvnieku atkarība no publiskiem iepirkumiem būvniecības jomā un cik plānveidīgi šis process tiek organizēts. Jo vājāks ir šis plānošanas cikls, grūtāk prognozējams valsts būvniecības cikls un jo lielāks ir darbaspēka trūkums, jo būvuzņēmējam ir lielākas bažas, kas noved pie domas “ja nepaņemšu šo, tad cita nebūs”. Jautājums ir, vai situācijās, kad būvuzņēmēji pateiks nē publiskajam iepirkumam, kurā saskatīs problēmas, vai šie projekti tiks pārstrādāti ātri un tiks nodrošināta atkārtota iepirkuma izsludināšana? Vai pieteiksies ārvalstu būvuzņēmēji un mūsu būvuzņēmējiem ies secen šie projekti, jo kāds risinās projekta nepilnības tā būvniecības laikā – kā to dara būvnieki pašreiz?

Centrālās Statistikas pārvaldes dati atklāj, ka būvniecības nozares uzņēmēju konfidences līmenis, kas 2016. gadā bija -35%, līdz 2019. gadam uzlabojās līdz 0,5%, norādot uz īslaicīgu optimisma pieaugumu. Tomēr šī pozitīvā tendence nav noturējusies, un pašreizējais vidējais konfidences līmenis ir -13%, atspoguļojot nozares uzņēmēju turpinājumu zemo noskaņojumu. Tādēļ, izvērtējot pēdējo gadu pieredzi, īsti neredzam ieguvumu nevienai no pusēm būvniecības līgumu laušanas gadījumos tajos brīžos, ja minētais lēmums nav bijis savlaicīgs, pārdomāts un korekts konkrētā brīdī, kur abas puses apzinās, ka nespēs izpildītas savas saistības vai par to liecina objektīvi apstākļi.

Lielu būvniecības ieceru realizācijā krīzes situācijas nav neierasta parādība visā pasaulē. Atšķirība ir tikai tajā, kā iesaistītās puses šīs krīzes risina. Krīzes situācijās “Latvijas Būvuzņēmēju apvienība” noteikti atbalsta savlaicīgu un profesionālu sarunu starp iesaistītajām pusēm, kam pamatā jau ir taisnīgi būvniecības līguma noteikumi un kam sekotu arī konkrēti lēmumi. Ja nepieciešams nodrošināties pret “bažām, ka nesanāks”, kā viens no risinājumiem ir arī papildus garantijas no atbildīgajiem partneriem vai kā iesaistītā apakšuzņēmēja, projekta vadītāja, būvdarbu vadītāja un/vai būvuzrauga maiņa ar pusēm pieņemamu personu, ja tas risina pušu domstarpības attiecībā uz izpildīto darbu kvalitāti. Rezultātā, tas vairākumā gadījumu pasūtītājam noteikti izmaksās lētāk, nekā lauzt līgumu. Šāds process būtu arī ar kvalitatīvu pienesumu nozarei kopumā, jo mēs mācītos un kļūtu drosmīgāki lēmumu pieņemšanā, nevis baidītos un turpinātu kā līdz šim lēmumus ilgstoši atlikt un kaut ko darīt tikai tad, kad faktiski izvēle jāizdara starp sliktiem un ļoti sliktiem lēmumiem.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka nereti mēs visi gribam pārmaiņas, izprotam pārmaiņas, bet daudz negribīgāki esam, kad jāmainās ir katram pašam. Mēs esam par ētisku un godīgu būvniecības procesu, kur korupcijai, shēmām un apzinātai projekta sadārdzināšanai un laika vilkšanai nav vietas, bet svarīgi kopīgi apzināties, ka tam pamatā ir taisnīgs process, kur katrs no iesaistītajiem apzinās, ka par godīgi padarītu darbu tiek saņemta taisnīga un savlaicīga atlīdzība, bet pasūtītājs var būt pārliecināts, ka iegūs labāko rezultātu par katru ieguldīto eiro. Šeit vietā ir atgādināt, ka jebkurš būvniecības process sākas ar pasūtītāja vēlmi īstenot projektu un tieši šis ir tas brīdis, kad visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti un to kvalitāte ir kā garants tālākai projekta realizēšanai.